Dailis2Dailis Rožlapa (1932-2014)

Gleznotājs, teātra dekorators, grima mākslinieks, scenogrāfs, filmu mākslinieks.

1954 – beidzis J. Rozentāla mākslas vidusskolu.

1968 – beidzis LVMA Mākslas vēstures un teorijas nodaļu.

Izstādēs piedalījās kopš 1958.gada.

1983.gadā piešķirts LPSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka nosaukums.

1974 – 7. Vissavienības kinofestivālā filmai “Pūt vējiņi” piešķirta balva par labāko klasikas ekranizējumu.

LPSR Augtākās Padomes Prezidija Goda raksti – 1967.g., 1970.g., 1978.g.

1979 – PSRS TSS izstādē Bronzas medaļa par skicēm filmai “Pūt vējiņi”.

Par tik unikālu personību ir viegli un arī grūti kaut ko uzrakstīt. Vairāk kā pusgadsimtu viņš ir pavadījis kopā ar mākslu. Vienmēr bijis avangardists. Patīkams un zinošs sarunu biedrs. D. Rožlapa taktiski mācēja nojaukt savstarpējās neuzticības barjeru gan sarunās, gan darbā. Ar jebkuru atrada, par ko parunāt. Viņš savu draudzību deva otram, saprata to un iejutās otra ādā. Tā šajā laikmetā ir liela māksla. Sarunu laikā D. Rožlapas sejā pazibēja smaids, kas bieži pārvērtās sirsnīgos smieklos. Visas šīs īpašības māksliniekam ir palīdzējušas kontaktēties ar kino un teātra ļaudīm, kā arī ar viņam apkārt esošiem cilvēkiem – draugiem un kolēģiem.

Pirmā viņa profesija – mākslinieks grimētājs (1954–1957). Pie tam tādās filmās kā „Vētra”, „Zvejnieka dēls”, „Rita”. Grimētāju vārdus mēs reti kad ievērojam uz filmu pavadošajiem tekstiem. Tāpēc tie bieži paliek nepamanīti.

Tad sākās darbs, kas viņu pavadījis lielāko mūža daļu, – skatuves gleznotājs, mākslinieks inscenētājs. Pirmā darbavieta bija Liepājas teātris (1957–1961). Šeit skatuves ietērpu viņš deva Jāņa Jaunsudrabiņa komēdijai „Jo pliks, jo traks”, kā arī Jāņa Kalniņa operai „Ugunī”. Liepāja ir mūsu skatuves mākslas kalve. Šajā pilsētā savas skatuves gaitas ir sākuši daudzi vēlāk slaveni aktieri, operas un operetes solisti. 1961.gadā D. Rožlapa atstāja Liepāju un atgriezās dzimtajā Rīgā. Viņš uzsāka darbu toreizējā jaunatnes teātrī. Šeit doti neskaitāmi novatoriski skatuves ietērpi lugām, kuras redzējusi tagadējā vidējā un pat vecākā paaudze, un kuras ir kļuvušas iecienītas skatītāju vidū. Starp tām ir „Kolumba mazdēli”, „Buratino piedzīvojumi”, „Brālītis un Karlsons, kurš dzīvoja uz jumta”, „Pepija Garzeķe”, „Princese Gundega un karalis Brusubārda” un vēl daudzas citas.

Paralēli Jaunatnes teātrim tika veidoti skatuviskie ietērpi arī citos Latvijas, un ne tikai Latvijas, teātros. Viņa enerģija bija neizsīkstoša, darba aktivitāte apskaužama. D. Rožlapa bija ne tikai viens no aktīvākajiem jaunu formu propagandētājiem, bet arī to praktiskiem pielietotājiem latviešu scenogrāfijā. Lietojot bīdāmās platformas, dažādus konstruktīvus elementus, kino projekcijas, mākslinieks panāca dinamisku skatuves tēlu. D. Rožlapa scenogrāfija ir kā rotaļīga dažādu māksliniecisku elementu sintēze. Pēc gandrīz desmit gadiem, kas veltīti darbam teātros, mākslinieks atgriezās kinostudijā, kur jau strādājis agrāk. Šoreiz ne par mākslinieku grimētāju, bet mākslinieku inscenētāju. Viņš šeit nostrādāja gandrīz 20 gadus, dodot ietērpu daudzām neaizmirstamām un nu jau par klasiku kļuvušām filmām: „Vella kalpi Vella dzirnavās”, „Pūt vējiņi”, „Īsa pamācība mīlēšanā”, „Aija”, „Melnā vēža spīlēs”, „Robina Huda bultas” un vēl, un vēl.

Paralēli visam tam, Dailis Rožlapa vienmēr savu daiļradi ir ietērpis arī gleznās.  Gleznojot akrila tehnikā, mākslinieks laika gaitā ir izstrādājis savu individuālo rokrakstu, kas  izceļas un ir viegli atpazīstams uz Latvijas mākslinieku fona. Dailim piemīt īpaša prasme parastas ikdienas ainas un visiem mums labi zināmas vietas  ievīt īpašās noskaņās, kuras liek ieraudzīt šo ainu dabisko un patieso skaistumu no pavisam cita skatu punkta.